Josefa Albersa krāsu teorija – joprojām aktuāla mūsdienu drukas dizainā.

Jaunā Keaykolour kampaņa “Compose with Colour” piešķir jaunu nozīmi Josefa Albersa popularizētajai krāsu teorijai, atgādinot mums par to, cik spēcīga ir sajūta, turot rokās krāsainu papīra lapu.

Mūsdienu pasaulē, kas pārpilna ar digitāliem iespaidiem, papīra faktūras sajūta un tā toņa maiņa dažādos apgaismojumos rada patiesu, niansētu krāsu saspēli – tādu, ko ekrāna pikseļi nekad nespēs atdarināt.

Šī ideja ir iedzīvināta Keaykolour jaunajā, interaktīvajā paraugu komplektā, ko izstrādājusi Design & Practice komanda. Design & Practice pievienojās mums projekta “Creative Power by Antalis” koncepta un tajā iekļauto zīmolu vizuālās identitātes un komunikācijas stratēģijas izstrādē.

Teksts: Ruben de la Rive Box, Design & Practice radošais direktors

Alberss apkopoja savas idejas grāmatā “The Interaction of Colour” (“Krāsu mijiedarbība”) – praktiskā manifestā, kas apvienoja viņa teorijas ar abstraktām un laikmetīgām krāsu kompozīcijām, padarot darbu aktuālu un noderīgu gan toreiz, gan mūsdienās. Savā darbā viņš cilvēku – novērotāju izvirzīja centrā, rakstot: “vizuālajā uztverē pastāv neatbilstība starp fizisko faktu un psihisko efektu.” Ar to Alberss domāja, ka krāsas fiziskās īpašības – viļņa garums, pigments – ir sekundāras, salīdzinot ar to, kā cilvēka prāts uztver krāsu tās apkārtnes kontekstā. Mācot šo principu, Alberss noraidīja tradicionālās krāsu sistēmas un koncentrējās uz “krāsu redzes” attīstīšanu caur mēģinājumu un kļūdu procesu. Savā pieejā viņš uzstāja, lai vingrinājumiem tiktu izmantots krāsains papīrs, nevis krāsa. Šis lēmums nebija vienkāršs praktiskuma dēļ – viņš bija pārliecināts, ka krāsainam papīram piemīt īpašas priekšrocības, piemēram, krāsas noturība, vienmērīga pigmentācija un viegla lietošana. Šī šķietami vienkāršā izvēle padara Albersa teoriju par vērtīgu atskaites punktu mūsdienu dizaina praksei, kas sākas ar taktīlu, iepriekš atlasītu krāsu paleti, piemēram, Keaykolour kolekciju, lai eksperimentētu ar krāsu kompozīcijām.

Krāsu komponēšana kā muzikālas notis vizuālā simfonijā

Mākslinieks Vasilijs Kandinskis bija plaši pazīstams ar savu sinestēziju – neiroloģisku īpatnību, kas viņam ļāva “redzēt krāsas, kad viņš dzirdēja mūziku” un otrādi. Šī saikne kļuva par vienu no galvenajiem virzītājspēkiem viņa pārejā uz abstrakto mākslu, jo viņš tiecās radīt vizuālas kompozīcijas, kas rezonētu ar mūzikas emocionālo un garīgo spēku. Kandinskis, cenšoties tulkot šos principus gleznās, iedvesmojās no mūzikas formālajām struktūrām – ritma, harmonijas un akordiem. Viņš ticēja, ka māksla, tāpat kā mūzika, var attīstīt spēcīgas emocionālas un garīgas kvalitātes, un viņa mērķis bija izteikt “krāsu simfoniju” savās kompozīcijās.

Lai gan Josefs Alberss piešķīra mazāku nozīmi krāsu un mūzikas garīgajam aspektam, viņš sasaistīja vizuālo mākslu ar mūzikas formām un pielietoja muzikālās harmonijas principus krāsu pētījumos. Viņš radīja darbus, kuros pētīja atkārtojuma, ritma un kustības dinamiku, līdzīgi kā mūzikā, un komponēja precīzas krāsu mijiedarbības, kas radīja efektus, līdzīgus muzikālajiem akordiem. Albersa centieni attīstīt “krāsu redzi” līdzinājās tam, kā mūziķis intuitīvi spēlē melodijas un harmonijas, balstoties uz praksi un pieredzi. Šos principus viņš īpaši spilgti pielietoja savā slavenajā ciklā “Homage to the Square”, kur precīzā un harmoniskā krāsu mijiedarbība rada efektu, kas līdzinās muzikāliem akordiem.  

Krāsu relativitāte mūsdienu dizainera skatījumā

"Krāsa ir visrelatīvākais mākslas medijs.” Ar šo apgalvojumu Josefs Alberss norādīja, ka mēs neredzam krāsas tādas, kādas tās fiziski ir, bet gan tā, kā tās uztveram kontekstā ar apkārtējām krāsām. Tāpēc krāsa neeksistē kā nemainīgs fakts – tā ir mūsu uztveres radīta interpretācija. Izmantojot paša veidotus vizuālus vingrinājumus, Alberss parādīja, kā viena un tā pati krāsa var izskatīties divos dažādos toņos, ja tā atrodas atšķirīgā krāsu vidē, un, kā divas pavisam atšķirīgas krāsas var izskatīties gandrīz identiskas, ja tās ietekmē apkārtne. Šo parādību, kas pazīstama kā vienlaicīgais kontrasts, pirmo reizi aprakstīja Mišels Ežēns Ševrēls, un tā pierāda, ka krāsā nav absolūtu vērtību – mūsu izpratne par tās gaišumu, tumšumu vai intensitāti pilnībā atkarīga no blakus esošajām krāsām.

Albersa pieeja krāsai būtiski mainīja krāsu teorijas izpratni, novirzot fokusu no stingrām sistēmām un likumiem uz praktisku un pieredzē balstītu mācīšanos. Tas padara viņa idejas īpaši vērtīgas mūsdienu dizaineriem. Mūsdienu dizainā krāsu savstarpējā iedarbība un relatīvā uzvedība var būtiski ietekmēt gan vizuālo kompozīciju, gan lietotāja pieredzi. Tāpēc dizaineriem ir svarīgi pētīt un apzināti izmantot šīs parādības, saprotot, ka krāsām piemīt emocionāla vērtība, un, ka to mijiedarbība var pastiprināt vai mazināt šo efektu. Sarkans tonis, kas vienā kontekstā šķiet agresīvs, citā var izstarot enerģiju – tieši tāpēc Alberss uzsvēra nepieciešamību attīstīt “krāsu redzi” jeb spēju intuitīvi saprast un pielietot krāsas.

No teorijas līdz sajūtām: krāsas mūsdienu interpretācijās

Bagātīgā krāsu pētījumu vēsture mākslā un dizainā piedāvā vairākas praktiskas priekšrocības mūsdienu dizaineriem un zīmoliem. Ievērojams piemērs ir Hermès radītā šaļļu kolekcija, kas iedvesmota no Josefa Albersa teorijas – ar viņa  krāsu kompozīcijām mikroskopiskā precizitātē tika apdrukāts smalka zīda audums. Dizaina studija Atelier Bingo savukārt radījusi “Stéréo Couleurs” – grāmatu, kas pilnībā ir roku darbs, veidojot to no papīra kolāžu izgriezumiem. Lai gan šī grāmata ir rotaļīgāka un mazāk teorētiska, papīra izmantojums, lai radītu pievilcīgas krāsu kombinācijas, atspoguļo to pašu patīkamo, taustāmo radošuma pieredzi, kas raksturīga Albersa pieejai.

Radoša un eksperimentāla krāsu kombinēšana, veidojot unikālus vizuālus stāstus, kļūst par vērtīgu rīku zīmoliem, kas vēlas izveidot plašas krāsu kolekcijas un palīdzēt dizaineriem un klientiem justies atbalstītiem un iedvesmotiem. Dāņu krāsu zīmols Bleo aicina vadošos radošos profesionāļus veidot pašu izveidotas krāsu paletes, un viņu radītā Colour Interactions Palette lieliski demonstrē, kā Albersa principi ir pārvērsti komerciālā krāsu kolekcijā, kas darbojas viņa izstrādātajā sistēmā. Kolekcija, veidota no Albersa oriģinālajām krāsu paletēm, samazina simtiem potenciālo toņu līdz precīzai un intuitīvai paletei. Šis kurācijas process iemieso Albersa pārliecību, ka ierobežojumi veicina radošumu, nevis to ierobežo, piedāvājot lietotājiem izsmalcinātu, bet pieejamu iejušanos krāsu teorijas pasaulē.

Digitālajā laikmetā, kur dominē virtuālā saziņa, fiziskas pieredzes, kas uzrunā sajūtas, kļūst par personiskākiem un atmiņā paliekošākiem zīmola mijiedarbības punktiem. Pieskāriena nozīme pieaug, un daudzi modes, luksusa un mazumtirdzniecības zīmoli arvien vairāk apzinās, ka papīrs ir viens no pēdējiem tiešajiem fiziskās saskarsmes veidiem ar klientu. Izmantojot krāsainu papīru un materiālu taustes īpašības, šie zīmoli spēj izraisīt emocionālu reakciju uz krāsu un padziļināt zīmola pieredzi